15e division SS de grenadiers
Un article de Wikipédia, l'encyclopédie libre.
-
Traduction -----
15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1) → 
15e division SS de grenadiers ---- (+ d’infos)
 |
Cet article est une ébauche concernant le domaine militaire.
Vous pouvez partager vos connaissances en l’améliorant. (Comment ?).
|
La 15e division SS de grenadiers « Lettland » (1re lettonne) (en allemand 15. Waffen-Grenadier-Division der SS (lettische Nr. 1)) est une division Waffen-SS initialement constituée de volontaires lettons. Cette unité fait partie de la légion lettonne.
- Création : début 1944 à partir de la 6e Brigade de SS lettons.
- Emblème : lettre L et le chiffre 1.
- Effectif maxi : 15 192 hommes.
Terrains d’opérations : Narva avec le 3e SS-PZKorps de Steiner Retraite de Courlande, Poméranie et sera anéantie dans la région de Dantzig.
Un simple groupe de combat rejoindra la division « Nordland » dans Berlin et continuera le combat même après la mort d’Hitler au sein d’un groupe de choc afin de gagner le pont de Pichelsdorff tenu par les HJ afin de gagner les lignes anglo-saxonnes. L’attaque est un échec et se solde par la mort de presque tous les volontaires lettons.
Sommaire |
[modifier] Origines
Le 15 février 1943, le quartier général du commandement SS (SS-Führungshauptamt; abréviation - SS-FHA) donna l'ordre de l'enrôlement d'une division SS de volontaires lettons dans la légion SS des volontaires lettons (légion lettonne) en choisissant le 25 février comme date du début de l'enrôlement. Le 26 février, s'est ensuivi l'ordre détaillé de la création de la nouvelle formation. La division créée par cet ordre fut définie comme la 15e division des volontaires SS lettons (elle fut ensuite dénommée 15e division de la Waffen SS), bien qu'à l'origine la dénomination officielle de cette division ne comprenait pas de nombre ordinal et qu'il est propable que ce nombre était seulement utilisé de manière non-officielle. Dans les faits, la formation de la division ne fut initiée qu'à partir du 23 mars. La formation et l'entraînement de la division furent contrôlés par le Quartier Général de formation sous le leadership du SS-Brigadeführer et Generalmajor Peter Hansen dont l'autorité équivalait à celle d'un Gruppenführer. Le 24 mai 1943, un ordre d'Himmler nomma le général von Pückler-Burghauss comme commandant de division. Le Standartenführer Artūrs Sigailis fut nommé Oberführer (commandant de l'infanterie au sein de la division) sur ordre d'Hansen le 19 mars. Du 22 octobre 1943 à juin 1944, la 15e division des volontaires SS lettons était sur le front et fut nommée 15e division SS de grenadiers « Lettland » (1re lettonne) (en allemand 15. Waffen-Grenadier-Division der SS (lettische Nr. 1)).
[modifier] Ordre de bataille
| Unité | Formation1 | Commandant | Notes |
|---|---|---|---|
| 32e (3e) régiment letton d'infanterie 2 | 3 mai 1943, à Paplaka | Colonel Arvids Krīpēns | La dénomination initiale du régiment était "Régiment des volontaires SS et d'instruction de Paplaka" (SS Freiwilligen und Ausbildungs Regiment Paplaken). |
| 33e (4e) régiment letton d'infanterie | 26 juin 1943 à Vaiņode | Colonel Vilis Janums | La formation du premier bataillon de ce régiment fut initiée le 19 novembre, mais celle du deuxième le 17 novembre. |
| 34e (5e) régiment letton d'infanterie | 12 juillet 1943, à Cēsis | Colonel Augusts Apsītis-Apse | |
| 15e (1e) régiment d'artillerie | fin avril 1943, à Jelgava | virspulkvedis ⇔ Colonel Voldemārs Skaistlauks | |
| 15e bataillon de reconnaissance | 12 novembre 1943, à Ventspils | Capitaine Pēteris Lapainis | |
| 15e bataillon du génie | fin août 1943, à Ventspils | Capitaine Arturs Kļaviņš | |
| 15e bataillon antichar | 16 juin 1943, à Grobiņa et à Liepāja | Capitaine Leonhards Trēziņš | |
| 15e division antiaérienne | première moitié de juillet 1943, à Lilaste | Capitaine Arturs Bergs | |
| 15e bataillon de liaison | 1er août 1943, à Tukuma et ses environs | Capitaine Pēteris Ziebergs | |
| 15e bataillon d'approvisionnement | fin novembre 1943, à Paplaka | Major Valdemārs Šmits |
1 Dots formēšanas pavēles datums un formēšanas vieta ⇔ Date et emplacement de formation du commandement.
2 Initialement, la numérotation des régiments d'infanterie de la 15e division en tant qu'unités nationales était 32e régiment SS de grenadiers volontaires (1er letton) et 33e (2e letton). En mai 1944, après la fusion dans le VI Armee Korps de ces deux unités, les numéros 1 et 2 furent assignés aux deux premiers régiments de la 19e division mais les régiments de la 15e division furent respectivement renommés 3e et 4e régiment. Le 34e régiment fut alors désigné no tā dibināšanas ⇔ dès sa fondation 5e régiment letton.
A la constitution de la division, le 31 décembre 1943, il y avait en tout 15.192 hommes tai skaitā ⇔ dont 471 officiers, 1.330 instructeurs et 13.391 soldats, mais il y avait 18.413 hommes le 30 juin 1944 (respectivement 541 officiers, 2.322 instructeurs et 15.550 soldats).
[modifier] Théâtres d'opération
En novembre 1943, la division est envoyée au front. La première unité autorisée au front le 12 novembre est le 34e (5e) régiment. En allant au front, daudzām vienībām trūka līdz pat 25% no personālsastāva, pulkos bija tikai divi bataljoni ⇔ les désertions ont représenté jusqu'à 25% des effectifs, seulement deux bataillons étaient dans le régiment. Kaujas apbruņojumu divīzija saņēma tikai dažas dienas pirms izbraukšanas uz fronti. Trūka transporta līdzekļu un citu apgādes priekšmetu.
1943. gadā 34.(5.) pulka komandēšanu uz laiku uzņēmās divīzijas kājnieku priekšnieks virspulkvedis Silgailis, bet 1944. janvārī par pulka komandieri iecēla pulkvedi Dzenīti-Zeltiņu.
Divīzija uzdeva sākt atkāpšanās pozīciju ierīkošanu pie Veļikajas upes Sokoļņiku rajonā. Jauno karavīru pieradināšanai pie kaujas darbības divīzijas vīrus nelielās grupās pārmaiņus piedalīja vācu vienībām, kas atradās pirmajās kaujas līnijās. 1944. gada janvāra pirmajās dienās, sākoties padomju uzbrukumam, šīs grupas tika iesaistītas aktīvā kaujas darbībā un gāja divīzijai zudumā. Neskatoties uz latviešu komandieru protestiem, kaujām ieilgstot, 15. divīzijai arvien lielākā apmērā nācās piekomandēt atsevišķas savas vienības vācu divīzijām.
17. februārī divīzijas komandēšanu pārņēma policijas virsnieks Heilmans (Heilmann). Martā abas latviešu divīzijas apvienoja 6. SS korpusā, ko komandēja ģenerālis fon Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer-Wildenbruch).
No 1944. gada 14. janvāra līdz 15. februārim divīzija piedalījās aizstāvēšanās kaujās ziemeļos no Neveļas, no 1944.g ada 4. līdz 12 .martam pirmajās aizstāvēšanās kaujās pie Ostrovas un Pleskavas, no 1944. gada 26. marta līdz 11. aprīlim aizstāvēšanās kaujā ziemeļos no Opočkas, no 1944. gada 24. aprīļa līdz 21. jūnijam pozīciju kaujās karaspēka grupas Nord darbības rajonā, pēc tam atkāpšanās kaujās Latvijas virzienā.
26. jūnijā (32.) 3. pulka komandēšanu pulkvedis Krīpēns nodeva pulkvežleitnantam Aperātam. 16. jūlijā 32. (3.) pulks atkāpšanās kauju laikā gandrīz pilnībā tika iznīcināts, bet tā komandieris pulkvežleitnants Aperāts krita. Par pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Celli.
17. jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpjoties pārgāja Latvijas robežu. Pēc ierašanās Latvijā 15. divīzijas, kura bija cietusi ievērojamus zaudējumus atkāpšanās kauju laikā, atliekas atvilka no kaujas līnijas. Divīzijas smago apbruņojumu, kā arī daļu personālsastāva (kaujas sastāvam derīgos kareivjus un instruktorus) izdalīja 19. divīzijas papildināšanai. 19. divīzijas rīcībā atstāja arī 15. (1.) artilērijas pulku un 15. sapieru bataljonu. 31. jūlijā 15. divīziju izvietoja Siguldas rajonā, kur no visām atlikušajām kājnieku vienībām saformēja vienu kājnieku pulku pulkveža Dzenīša-Zeniņa vadībā. Pēc saformēšanas pulku pārdislocēja uz Koknesi, kur to piedalīja vācu 25.sapieru būvbataljonam. Pārējās 15. divīzijas vienības pārvietoja uz Straupes-Limbažu rajonu. Augusta otrajā pusē 15. divīzijas daļas no Rīgas ar kuģiem pārcēla uz karavīru apmācības novietojumu Rietumprūsijas Konicas (Konitz) rajonā, lai to pārformētu no jauna. 15. (1.) artilērijas pulks, divīzijai pārceļoties uz Vāciju, palika Latvijā un tika pakļauts 19. divīzijai, bet 15. divīzijas sastāvā tika saformēts jauns 15. artilērijas pulks, par tā komandieri ieceļot pulkvežleitnantu Rēbergu.
1944. gada 21. jūlijā divīzijas komandēšanu pārņēma obrfīrers Herberts fon Obvurcers (von Obwurzer). 34. (5.) pulka komandēšanu uzdeva pulkvežleitnantam Vīksnem.
15. divīzijas jaunajai formēšanai izmantoja arī latviešu robežsargu pulku, latviešu brīvprātīgo policijas pulku, kā arī Latvijā izformētā kārtības policijas savrupdienesta personālu (1944. gada 14. maijā policijas savrupdienestu ieskaitīja leģiona sastāvā). Uz 15. divīziju tika pārcelti arī daļa no vīriem, kas sākotnēji bija mobilizēti citos dienesta veidos. Divīzijā tika uzņemti arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst - RAD) iesauktie jaunieši, kas pēc obligātā nokalpotā gada tika atbrīvoti no RAD un vēl atradās Vācijā. Viņu skaits sasniedza apmēram 1200 vīru. Uz 1944. gada 20. septembri divīzijas sastāvā bija 16 870 vīri, tai skaitā, 292 virsnieki, 1522 instruktori un 15 056 kareivji [Puriņš, 1990, 12.apr.].
1944. gada beigās 15. divīzija atkal bija kaujas gatavībā un 1945. gadā piedalījās smagās cīņās Rietumprūsijā, pie Dancigas, Pomerānijā, Meklenburgā un Brandenburgas novadā.
26. janvārī divīzijas komandieris Obvurcers pazuda bez vēsts. 3. februārī kaujā pie Landekas krita 32. (3.) pulka komandieris Rubenis un 15. artilērijas pulka komandieris kapteinis Eglītis, bet 34. (5.) pulka komandieris pulkvežleitnants Vīksne tika ievainots. Uz laiku divīzijas komandēšanu pārņēma oderfīrers Ādolfs Akss (Adolf Ax), bet 15. februārī par divīzijas komandieri iecēla oberfīreru Karlu Burku (Karl Burk). 34. (5.)pulka komandēšanu pārņēma majors Ķīlītis.
Februāra sākumā pilnībā izformēja 32. (3.) pulku un tā atliekas iedalīja 33. (4.) pulkā. 27. martā no Latviešu lauku papildinājuma depo izformēto 32. (3.) pulku saformēja no jauna.
Pēc smagajām kaujām uz 4. aprīli divīzijas sastāvā bija palikuši tikai aptuveni 250 virsnieki un 8000 instruktori un kareivji. [Puriņš, 1990, 4.apr.].
19. aprīlī divīzija saņēma pavēli sastādīt no divīzijas vienībām kaujas spējīgu pulku trīs bataljonu sastāvā. Pulku sastādīja no 15. izlūku bataljona un no 32. (3.) un 33. (4.) pulku pirmajiem bataljoniem. Par šī pulka komandieri iecēla pulkvedi Janumu. Vācu pavēlniecība bija ieplānojusi pulku iesaistīt Berlīnes aizstāvēšanā. Saprotot, ka palikšana Berlīnē ir bezcerīga, Janums izlēma patvaļīgi ar savu pulku doties rietumu virzienā. 27. aprīlī pie Gīterglikas (Güterglück) pulks padevās amerikāņiem. Padošanās brīdī pulka sastāvā bija 40 virsnieki, 126 instruktori un 658 kareivji. Pārvietošanās laikā 15. izlūku bataljons vācu haupšturmfīrera Vallija (Wally) vadībā tika nošķirts no Januma grupas un tika iesaistīts Berlīnes aizstāvēšanas kaujās. Bataljons cieta ļoti smagus zaudējumus. 3. maijā aptuveni 80 izdzīvojušie oberšturmfīrera Neilanda (Valija adjutants) vadībā padevās padomju armijai.
Gandrīz visas atlikušās 15. divīzijas daļas (33. (4.), 34. (5.) pulks, prettanku divizions, divīzijas apgādes pulks, kā arī daļa artilēristu - aptuveni 5000 vīru) uz 2. maiju bija koncentrējušās Šverinas mežā (Schweriner Forst), kur tajā pašā dienā pēc sazināšanās ar amerikāņiem divās grupās, attiecīgi pulksten 6:00 un 14:00 tās nolika ieročus.
32. (3.) pulka 3. bataljons padevās 2. maijā kanādiešiem ziemeļos no Šverīnes ezera.
